Zepter Masterpiece kolekcija ir izstrādāta, izmantojot cieto porcelānu, kas ir noturīgs pat pret metāla priekšmetu skrāpējumiem, pateicoties augstajam kaolīna saturam (50-55%) un zemajam kvarca un laukšpata piejaukumam (atbilstoši – 20% un 30%). Šī tipa porcelāns tiek apdedzināts ļoti augstā temperatūrā, kas sasniedz 1350 – 1460°C.

Zepter Masterpiece porcelāna kolekcija tiek radīta, izmantojot oriģinālu porcelāna ražošanas metodi, kuras aizsākumi meklējami XVIII gadsimtā, kad Johans Frīdrihs Betgers (Johann Friedrich Böttger) pilnveidoja matemātiķa un zinātnieka Erenfrīda Valtera fon Čirnhauza (Ehrenfried Walther von Tschirnhaus) izgudroto formulu un pēc eksperimentiem, kas tika veikti kopā ar holandiešu kolēģiem, lika pamatus modernajai porcelāna ražošanai. Tas bija milzīgs solis uz priekšu, jo līdz šim brīdim Ķīna bija vienīgais porcelāna ražotājs – to Eiropā ieveda vienīgi Holandē izveidotā Ostindijas kompānija. Tolaik porcelāns tika uzskatīts par bagātības, prestiža un izsmalcinātas gaumes simbolu.

Pašlaik, XXI gadsimtā, kompānija Zepter atkal ir atdevusi porcelānam tā patieso eleganci un izcilību, kas piešķir galdam karalisku eleganti un pārvērš ikdienas maltīti par svētkiem.

Ekskluzīvā porcelāna ražošanai Zepter meistari divas rotājuma uzklāšanas metodes – rotājums tiek veidots glazūrā, kā arī virs tās.

Dekorējot porcelānu glazūras iekšienē, fona krāsa tiek uzklāta nevis uz trauka, bet gan uz īpaša papīra ar trafareta drukas palīdzību. Pēc tam trauks tiek apdedzināts 1250°C temperatūrā, un papīrs izdeg, bet krāsas iespiežas šķidrajā glazūrā, iegūstot īpašu mirdzumu. Vēlāk virs glazūras ar rokām tiek klāts zīmējums un zelta ornaments (Royal, Imperial un Black&White), pēc tam izstrādājumi tiek apdedzināti 840°C temperatūrā.

Noslēguma stadijā ar rokām tiek klāts apzeltījums, kam tiek izmantots 22 karātu zelts. Pirms apdedzināšanas tas ir brūns eļļu un izmantoto piedevu dēļ. Pēc tam ar otu tiek apzeltīta apmale. Izstrādājumi tiek no jauna apdedzināti 800°C temperatūrā. Ornamenta izveide un izstrādājumu osiņu un apmaļu dekorēšana tiek veikta tikai ar rokām. Šis darbs prasa meistarību, kas tiek iegūta gadu gaitā un nodota no viena meistara otram. Salīdzinājumā ar standarta porcelānu, kura zīmējums un zelta ornaments tiek uzklāti ar spiedi, acīmredzama kļūst Zepter Masterpiece kolekcijas izcilība.

Detaļu bagātība un pilnība līdztekus daudzveidīgajiem komponentiem ir devusi iespēju radīt neatkārtojamu līniju jūsu galda servēšanai. Porcelāna kolekcijā ir iekļauts liels skaits priekšmetu: no lielajiem šķīvjiem ēdienu pasniegšanai līdz pat sālstraukiem, no zupas terīnēm līdz tējas un kafijas tasēm. Ikviena servīze ir izstrādāta tā, lai visus elementus būtu iespējams izmantot gan atsevišķi, gan apvienot visā to krāšņumā.

Kompānija Zepter International ar lepnumu apstiprina, ka šis porcelāns un atbilstošā kolekcija no Table Art dekoru sortimenta ir roku darbs un izgatavoti tikai no augstākās kvalitātes materiāliem. Tie tiek ražoti Bavārijā (Vācijā), katra priekšmeta izgatavošanai izmantots tikai cietais porcelāns saskaņā ar XVIII gadsimta oriģinālo metodi. Krāsainie raksti tiek izveidoti glazūrā, bet zelta apdare – virs glazūras.

22 karātu apzeltījums tiek uzklāts ar rokām, izmantojot „zelta apdedzināšanas” metodi.

Kompānija Zepter International garantē augstākos kvalitātes un tehnoloģiju standartus, pateicoties labāko Eiropas izcelsmes izejvielu izvēlei un ražošanas procesa stingrajai kontrolei.

 

Droši vien jūs jau zināt, ka māla izstrādājumu izgatavošana ir viena no senākajām cilvēka prasmēm.

Jau neolīta laikmetā cilvēks sāka izgatavot no māla vienkāršus šķīvjus un izrotāt tos ar pirkstu nospiedumu, gliemežvāku un citu priekšmetu palīdzību. Vēlāk cilvēks iemācījās māla izstrādājumus apdedzināt, lai tie kļūtu cietāki un izturīgāki.

Pagājuši apmēram 7 tūkstoši gadu kopš cilvēki sāka audzēt kviešus, zirņus, pupiņas un lēcas. Visu šo laiku viņi centās izdomāt labākus produktu uzglabāšanas paņēmienus, tāpēc arī tika izgatavoti māla trauki.

Vispirms trauku izgatavošanas tehnika bija primitīva. Vissvarīgāk bija izvēlēties pareiza veida mālus, kam bija jābūt pietiekami lipīgiem. Senie podnieki apstrādāja mālus, atdalot no tiem piejaukumus un veidojot cilindrveida sagataves. Faktiski trauka izgatavošana sākās, pievienojot cilindra veida sagatavei ūdeni un pārvēršot to par spirāli, bet pēc tam – par bļodu. Bļoda izžuva un sacietēja. Pēc stundas bļodas apmales tika samitrinātas ar ūdeni, lai podnieks varētu piestiprināt apmali.

Kad trauks, kas visbiežāk bija paredzēts kviešu glabāšanai, izžuva, senie podnieki to apdedzināja, atstājot krāsnī vismaz uz divām stundām. Kad malka izdega, māla trauks bija gatavs. Daudziem traukiem neizdevās izturēt uguns pārbaudi – tie plaisāja vai saplīsa, krītot malkai.

Podnieka ripa, ko izgudroja senās semītu tautas, iespējams, heti, paātrināja apaļo trauku izgatavošanu.

Par glazūras uzklāšanas metodēm liecina atradumi arheoloģisko izrakumu vietās Babilonas un Mezopotāmijas rajonā. Lieliski keramikas trauku paraugi atrasti arī Ēģiptes faraonu kapenēs. Senajā Grieķijā tika izgatavotas amforas ar slavenajiem melnisarkanajiem rakstiem. Pēc lielās „tautu staigāšanas” savu keramiku Spānijā ieveda arī mauri.

 

Tālajos Austrumos, tāpat kā Ķīnā, porcelānu sāka izgatavot jau VII gs.p.m.ē., turklāt izgatavošanas process tika turēts noslēpumā. Ekskluzīvs eksports uz Eiropu sākās tikai XIII gs.

Vai zināt, kā porcelāns nonāca Eiropā?

Porcelāna apdedzināšanas mākslu pirmie apguva ķīnieši. VII gs. p.m.ē. Ķīnā sāka izgatavot tā saucamo protoporcelānu. Izstrādājumi nebija ne pilnīgi balti, ne arī daļēji caurspīdīgi.

Īsts porcelāns tika izgatavots tikai Ķīnā. Termins „kaolīns” (viena no galvenajām porcelāna sastāvdaļām) ir radies, pateicoties Gao-Liņ kalnam, kur tika iegūti māli porcelāna izgatavošanai.

Seladons, porcelāns ar bālu, pelēkzaļu glazūru tika izgatavots tikai imperatora galma vajadzībām.

Atgriežoties no Azijas, apmēram 1290. gadā Marko Polo atgādāja Ķīnas porcelānu uz Eiropu. Termins „porcelāns” ir cēlies no vārda „porcella” (itāļu valodā – jūras gliemežnīca), jo materiāls ļoti atgādināja jūras gliemežnīcas.

Kopš tā laika eiropieši centās uzsākt porcelāna izgatavošanu un pūlējās iegūt ķīniešu rūpīgi glabātos porcelāna ražošanas noslēpumus.

XV gadsimtā porcelāna imports no Ķīnas palielinājās, taču tas vēl joprojām bija ļoti dārgs.

Šajā laikā Ķīnas porcelāns simbolizēja prestižu Eiropas valstu aristokrātu vidū, valdzinot ar savām spilgtajām krāsām un izsmalcinātajiem rakstiem.

Šajā laikā Eiropā vēl nebija izgudroti paņēmieni, kā sasniegt porcelāna apdedzināšanai (un izgatavošanai) nepieciešamo temperatūru.

Pēc pirmajiem mēģinājumiem XV gadsimtā Itālijā parādījās tā saucamais Mediči porcelāns. Tas bija balts un gandrīz tikpat puscaurspīdīgs kā īstais Ķīnas porcelāns, rotāts ar ķīniešu ornamentus imitējošiem rakstiem, kas tika zīmēti ar kobalta palīdzību.

Līdzīgas metodes tika izmantotas tā saucamā Delftas porcelāna ražošanai Holandē, kas atdarināja ķīniešu ornamentus.

Taču kuģi no Ķīnas turpināja kursēt ar trauslajām un izsmalcinātajām precēm, kas tika izkrautas Amsterdamas, Dženovas un Venēcijas ostās. No turienes Ķīnas porcelāns tika piegādāts karaļu galmos un krāšņās pilīs. Bagātnieki sacentās, kolekcionējot dārgās servīzes kā prestiža un bagātības simbolus.

1708. g. Erenfrīds Valters fon Čirnhauzs (Ehrenfried Walther von Tschirnhaus) un doktors Johans Frīdrihs Bretgers (Johann Friedrich Böttger) Meisenē beidzot atklāja porcelāna materiāla izgatavošanas noslēpumu.

Viņu pirmie izstrādājumi atgādināja cietu sarkanbrūnu akmeni. Tikai pēc tam, kad eiropieši sāka pūderēt parūkas baroka stilā, sākās kaolīna izmantošana.

Drīzumā, 1708. gadā Meisenē tika atklāta podnieku darbnīca šī nepilnīgā porcelāna izgatavošanai. Abi izgudrotāji ļoti daudz strādāja, lai atklātu vajadzīgā sastāva noslēpumu.

Galu galā 1709. gadā doktors Betgers guva panākumus veselu gadu pēc Čirnhauza nāves.

Nākamajā gadā Misenē tika atklāta pirmā darbnīca porcelāna izgatavošanai, ko Betgers vadīja līdz pat savai nāvei 1719. gadā. 1718. gadā Meisenes porcelāna noslēpums tika atklāts, pateicoties vairākiem darbnīcas strādniekiem. 1718. gadā vēl viena meistardarbnīca tika atklāta Vīnē.

Vispirms tiek sagatavots materiāls. Tajā ietilpst:

1718. gadā Vīnē holandietis Klaudiuss Innocentiuss du Paklē (Claudis Innocetius du Paquler) atvēra otru porcelāna darbnīcu, un kopš XVIII gadsimta vidus fabrikas tika atklātas jau visā Eiropā.

Porcelāna izgatavošanai nepieciešams:

Dažādas šo materiālu proporcijas nosaka porcelāna cietības pakāpi.

Cietā porcelāna izgatavošanai nepieciešami 40 – 65% kaolīna. Šī proporcija tiek izmantota lielākajā daļā fabriku Eiropā. Mīkstais Āzijas porcelāns satur mazāk nekā 40% kaolīna, pārējo saturu veido laukšpats un kvarcs proporcijā 50/50. Stomatoloģiskais porcelāns satur vairāk nekā 80% laukšpata. Sastāvs tiek sajaukts, saberzts un mazgāts.

Pēc tam materiālam tiek piešķirta atbilstošā forma, izstrādājums tiek žāvēts un apdedzināts tuneļveida krāsnī temperatūrā, kas pārsniedz 900°C. Pēc apdedzināšanas šo porcelānu var pārklāt ar glazūru. Pēc glazēšanas nepieciešama vēl viena termiskās apstrādes procedūra 1450°C temperatūrā. Pēc tam process ir gandrīz pabeigts, vēl tikai jāuzzīmē raksti, par kuriem mēs patāstīsim vēlāk.

Kaolīns ir maksimāli caurspīdīga un balta substance, kas tiek iegūta no laukšpata. Tā tiek apdedzināta temperatūrā, kas pārsniedz 1300°C. Kaolīns jāapdedzina ierobežotā telpā ar minimālu gaisa pieplūdi, lai tas saglabātu balto krāsu un netiktu pieļautas nevēlamas krāsu izmaiņas dzelzs piejaukumu dēļ. Kaolīna nosaukums ir cēlies no Gao Liņ kalna Ķīnā, kur pirmo reizi tika atrasta šī viela. Porcelāna blīvums – apmēram 1231 kg/m².